Pēc 65 gadiem atkal par pasaules hokeja čempioniem kļuvusi ASV izlase. Latvijai – 10. vieta, par vienu pozīciju zemāk nekā pirms gada Ostravā. Punktu akurāt tikpat daudz kā pērn – deviņi, kas izcīnīti trijās trijpunktu spēlēs, pērn uzvaras bija četras, bet tikai viena no tām pamatlaikā. Principā nekādas traģēdijas nav, ja vien drāma nebūtu čempionāta pēdējā spēlē pret Austriju – 1:6.

Kādreiz, kad Latvijas žurnālisti uzreiz pēc pēdējās spēles gribēja izdzirdēt spēlētāju pašu adekvātu vērtējumu par čempionātu, meklējām Aigaru Ciprusu, Herbertu Vasiljevu, Sandi Ozolinu vai Artūru irbi. Kuriem allaž bija neapmiglots skats uz dzīvi un hokeju. Ciprusam par pasaules čempionātiem bija divi vērtējumi – bijām uz lielā viļņa vai bijām uz mazā viļņa. Stokholmā bija trešais variants – vidējais vilnis. Tabulā ierindojoties apmēram tajā vietā, kas ir mums tradicionāla, vai kas mums pienākas, analizējot arī konkurentu spējas un iespējas. Skaidrs, ka uzreiz pēc zaudējuma, turklāt pret izlasi, kas IIHF rangā atrodas aiz mums, mikszonā reti kad izdzirdēsiet objektīvu pēdējā zaudējuma novērtējumu. Man patīk un vienlaicīgi derdzas teksti: ja mums būtu četru spēļu sērija, tad atlikušās trīs mēs noteikti uzvarētu. Principā tā ir augstprātība un neadekvāts savu spēju novērtējums. Kā zviedriem pirms diviem gadiem, kad viņi pieminēja desmit spēļu sēriju ar Latviju un tikpat obligātajām uzvarām. Paskatoties objektivitātes spogulī, nu nav mums nekādu specīgu trumpju, lai ar šādu spēli turpat Stokholmā uzvarētu Austriju nākamajās trijās spēles. Tā ir augstprātība un savu spēju pārvērtēšana. Kas itin labi bija redzamas šajā 1:6 mačā. 

Latvijas izlases treneri par trim labākajiem atzina vārtsargu Kristeru Gudļevski, aizsargu Kristiānu Rubīnu un uzbrucēju Danu Ločmeli. Kurš vēl varēja pretendēt uz šo godu? Daudz kandidātu vismaz man pašam nav. Eduards Tralmaks, Anrī Ravinskis, Roberts Mamčics un tas arī viss. Manā “mikszonā” vairāk reālu kandidātu nav. Skaidrs, ka pēc tāda nobeiguma kā 1:6, tauta gaida, ka visi un pirmkārt jau galvenais treneris Harijs Vītoliņš kaisīs sev uz galvas pelnus, bet… varbūt arī nevajag. Lai izvērtējums par visu čempionātu paliek profesionāļiem. Šajā gadījumā Latvijas Hokeja federācijas valdei. Kas to darīs ne jau uz karstām oglēm un emocionāli, bet mazliet kaislībām norimstot, tuvāk Jāņiem.

To, ka Latvijas izlasei otro gadu pēc kārtas bija ļoti slikts vairākums, faktiski nebija rezultāta, to mēs paši labi redzējām. Buntītē kopā ar spēlēm Ostravā, tas tiešām ir pat komisks – realizēta viena iespēja no 38! Toties pretējā virzienā – mazākumā Stokholmā bijām sestie. Ne dzīvē, ne hokejā nav tikai balto un melno krāsu vien. Tā spēlēs Zviedrijā savu hokeja kvalitāti apliecināja Ravinskis, parakstot līgumu ar Vankūveras "Canucks". Uzreiz pēc 1:6… Jo Anrī jau tika vērtēts sezonas gaitā Somijas Liiga spēlēs. Stokholmā tika pielikts tikai punkts. 

Skalpēt Vītoliņu? Nevajag. Bet pastaigāt ar mačeti vai skalpēšanas rīkiem Latvijas izlases tuvumā nenāktu par ļaunu. Jo tā grib liela daļa hokeja fanu. Un fani jeb līdzjutēji taču mums ir pati lielākā vērtība! Taču ar vienu smagu zaudējumu dzīve nekad nav beigusies. 2:5 pret šo pašu Austriju mums bija jau 1999. gada čempionāta spēlē Hamārā, Latvijai uz mirkli pat pametot A grupu. Principā hokejs ir tikai spēle. Kas mums dod prieku vai asaras. Faniem tas ir kā pavasara karnevāls. Apmēram kā Brazīlijā ikgadējais sambas karnevāls. Mēs sambu dejojam diezgan viduvēji, tāpēc kā skatītāji labprāt piedalāmies hokeja karnevālā. Kas gan Zviedrijā, gan vēl jo vairāk tepat Latvijā, bija ļoti plaši apmeklēts. 

Nomierināmies, iedzeram “Tērvetes” alu, es te domāju – Jāņos. Un tad jau būs jāiesniedz to sešu spēlētāju saraksts, kurus Latvija obligāti grib redzēt savas nacionālās izases pieteikumā Milānas/Kortinas olimpiskjās spēlēs. 

P.S. Intersanti, kādas vietas čempionātā izcīnīja Kanāda un Zviedrija, kuru spēlētāju algas kopā šosezon NHL bijušas 110 un 100 miljonu… 

Jānis Matulis