Latvijas sieviešu hokeja izlase Anglijas pilsētā Šefīldā nupat kā noslēdza cīņu Olimpiskajā kvalifikācijā. Lai gan dalība četrgades lielākajā sporta notikumā mūsu meitenēm šoreiz ies secen, spēlētājām hokejs ir pavēris jaunas iespējas citās jomās. Viena no tādām ir Latvijas sieviešu hokeja izlases uzbrucēja Evelīna Kolīte. Viņa studē biomedicīnu Zviedrijā un vienlaikus spēlē hokeju šīs valsts otrajā augstākajā līgā. Viņa apvieno divas it kā nesavienojamas pasaules – zinātni un sportu. Šis ir stāsts par jaunas sievietes spēju balansēt starp abām aizraušanām, apliecinot cilvēka neizmērojamās spējas darīt daudz, ja vien ir gribasspēks.

Tētis kā galvenais iedvesmotājs un atbalstītājs

Evelīna stāsta, ka aizraušanās ar hokeju sākusies jau agrā bērnībā: “Man šķiet, tas sākās, kad mēs ar tēti gājām uz “Dinamo Rīga” spēlēm, un tad, kad man bija pieci gadi, tētis pats atsāka spēlēt hokeju. Viņš jaunībā jau bija spēlējis, bet vēlāk pievienojās amatieru komandai, kurā spēlēja arī sievietes. Tad viņam radās doma aizvest uz treniņiem arī mani.”

Sportiste neslēpj, ka tētim vienmēr bija liela nozīme viņas ceļā uz hokeju: “Viņš bija mans paraugs, iedvesmotājs un galvenais atbalstītājs. Tētis ticēja man un vienmēr bija blakus, lai palīdzētu un uzmundrinātu.” Evelīna uzreiz piebilst, ka hokejs prasīja lielu disciplīnu ne tikai no pašas, bet arī no vecākiem, kuriem katru sestdienas rītu pulksten sešos bija jāved uz treniņu. “Tas bija intensīvs laiks, jo paralēli hokeja treniņiem es desmit gadus dejoju tautas dejas,” atminas sportiste. 

No dejām un zīmēšanas atpakaļ uz hokeju

Tomēr ne viss bijis viegli. “Meitenes no tobrīd vienīgās Latvijas sieviešu komandas, bieži vien gāja spēlēt ar puišiem, un kaut kādā mirklī aizveda arī mani, bet man tajā vecumā ne visai patika spēlēšana kopā ar puišiem. Tas bija liels kontrasts, īpaši salīdzinot ar draudzīgo vidi, kāda valdīja tautas dejās. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ es pametu hokeju un pievērsos dejām, zīmēšanai un klavieru spēlei,” stāsta Evelīna. 

Taču hokejs viņu tomēr projām nepalaida. Pirms nedaudz vairāk nekā sešiem gadiem Evelīna atgriezās uz ledus: “Sapratu, ka hokejs man pietrūkst. Atsāku spēlēt, un tas bija pareizais lēmums.” Jaunā sportiste neslēpj, ka sieviešu hokeja popularizēšanā vēl daudz darba priekšā, taču ir gandarīta, ka ir tādi lieli uzņēmumi kā Latvijas zāļu ražotājs “Olpha” , kas jau otro gadu ir izlases atbalstītājs. Viņa cer, ka “Olpha” piemēram sekos arī citi uzņēmumi. 

Runājot par atšķirībām, spēlējot sieviešu un vīriešu komandās, Evelīna norāda, ka abiem formātiem ir savas priekšrocības: “Ja meitene sāk spēlēt sieviešu klubā, ir vieglāk un ērtāk iejusties komandā, un ir nedaudz jautrāk. Bet, ja meitene vēlas turpināt spēlēt hokeju nopietnākā līmenī, tad noteikti jāspēlē ar puišiem, jo spēle ir daudz dinamiskāka, viss notiek ātrāk. Tas palīdz sasniegt augstākus mērķus.” 

Par hokeju un studijām

Jaunās meitenes interese par biomedicīnu sākās pamatskolā, pateicoties izcilai bioloģijas skolotājai. “Ārsts es īsti negribēju būt, mani tas nesaistīja, bet viss, kas ir saistīts ar cilvēka veselību un palīdzību, man patīk,” stāsta Evelīna. Viņa izvēlējās virzienu, kas piedāvā ieskatu medicīnas jaunākajās metodēs, īpaši gēnu inženierijā un slimību ārstēšanā šūnu līmenī.

Pēc gada studijām biotehnoloģijā Latvijā Evelīna iesniedza dokumentus Zviedrijas universitātē un tika pieņemta biomedicīnas programmā. “Mums ir internacionāls kurss, un visi pasniedzēji tevi pazīst. Tas rada individuālāku pieeju un palīdz vieglāk mācīties,” viņa piebilst. Studijas ir izaicinājums, bet Evelīnai patīk, ka tās dod iespēju strādāt laboratorijā un risināt problēmas pašā saknē.

Disciplīna – panākumu atslēga

Evelīnas spēja apvienot intensīvas studijas un hokeju balstās uz disciplīnas, ko viņa apguvusi jau bērnībā. “Man liekas, es iemācījos apvienot vairākas nodarbošanās jau skolas laikā, kad mācījos, zīmēju, spēlēju klavieres un dejoju – tas viss paralēli,” vērtē sportiste un topošā biomediķe. Hokejs un tautas dejas viņai iemācīja laika plānošanas prasmes un atbildību, kas tagad palīdz veiksmīgi saskaņot aizņemto ikdienu.

Studijas un sports reizēm pieprasa kompromisus, piemēram, izlaižot treniņus vai lekcijas. “Reizēm iznāk tā, ka jāiet sarunāt ar treneriem vai pasniedzējiem, bet visi ir saprotoši un pretimnākoši, tāpēc man ir vieglāk visu izdarīt,” saka Evelīna. 

Nākotnes mērķi un sapņi

Evelīna ir apņēmības pilna turpināt līdzsvarot savu dzīvi starp hokeju un zinātni arī nākotnē. Viņa cer, ka pēc biomedicīnas diploma iegūšanas varēs atrast veidu, kā darboties abās jomās: “Es ļoti ceru, ka pēc iespējas ilgāk varēšu apvienot abas šīs nodarbošanās – gan hokeju, gan darbu pēc diploma iegūšanas. Hokejs ir ļoti labs veids, kā pavadīt laiku un iegūt pozitīvas emocijas.”

Viņa uzskata, ka hokejs nav tikai sports, bet arī svarīga dzīves daļa, kas sniedz unikālu pieredzi un iespēju socializēties ar draugiem, radot īpašu atmosfēru, ko nevar piedzīvot citviet.

Padoms citām meitenēm

Evelīna uzsver, ka hokejs ir ne tikai fiziski, bet arī emocionāli izaicinoša spēle. Tajā bieži jāspēj pieņemt konkurenci komandā un reizēm arī treneru un komandas biedru kritiku. Viņa uzskata, ka svarīgākais ir nevis apvainoties, bet gan uztvert grūtības kā iespēju pilnveidoties.

Hokejiste uzskata, ka atslēga uz panākumiem ir neatlaidība: “Vienkārši celties un cīnīties atkal no jauna, iet uz priekšu. Censties, censties un atkal censties.”

Evelīna arī uzsver, cik svarīga ir komandas atmosfēra, lai sportā gūtu prieku un motivāciju. Viņa iedrošina jaunas meitenes atrast savu vietu komandā un izbaudīt procesu, jo tad visi pārējie panākumi atnāks paši no sevis.