Latvijas hokeja izlase aizvadījusi divas pirmās spēles ceļā uz 2025. gada pasaules čempionātu Stokholmā. Kaut arī “Kaufland cup” palika Slovākijā, mūsu komanda spēlēja cienījami. 3:0 pret IIHF ranga divpadsmito izlasi Norvēģiju un 1:2 pret rangā vienu pozīciju par mums augstāk esošo Slovākiju (9. rangs). Gan pēc satura, gan arī pēc rezultātiem šis 1:2 bija Harija Vītoliņa labākais sasniegums decembra spēlēs ar Slovākiju. Iepriekš – 2:6 (2021), 1:6 (2022), 0:3 (2023).

Abu izlašu treneri, gluži kā sarunājuši, uz divu spēļu turnīru Popradā bija savākuši gandrīz vienādi labus/sliktus sastāvus. Mums ducis spēlētāju ar pasaules čempionātu pieredzi, slovākiem – tāpat ducis, mums šim ducim kopā 28 pasaules čempionāti, slovākiem – tieši tāpat. Mums – deviņi no tiem, kas rudenī izcīnīja Milānas olimpisko spēļu ceļazīmi (Vītols, Grigals, Komuls, Dzierkals, Batņa, Krastenbergs, Tralmaks, Egle, Smirnovs), slovākiem mazliet mazāk – seši (Škorvāneks, Gajdošs, Kohs, Golians, Sukeļs, Faško-Rudāšs), mums četri debitanti (Feņenko, Purmalis, Dukurs, Veckaktiņš), slovākiem tikai viens (Turans). 

Vai mums būtu vēl Eiropā hokejisti, kas varētu spēlēt izlasē? Ja runājam par pirmajām divām maiņām, tad gandrīz ducis (Balcers, Indrašis, Roberts un Rihards Bukarti, Jaks, Freibergs, Zīle, Cibuļskis, Mamčics, Gudļevskis, Punnenovs), ja par trešo un ceturto maiņu, tad kopā Eiropā pietiek spēlētāju pat divām izlasēm (vairāk par 60). 

Vai Popradā bija kādi pārsteigumi? Nē. Rezultātu abās spēlēs taisīja tie, kuriem tas bija jādara – vārtu guvēji no pirmajām divām maiņam (Dzierkals, Rubīns, Krastenbergs, Batņa), turklāt izšķirošajā spēlē ar Slovākiju mūsu pirmais piecnieks dominēja, divdesmit reižu metot pa vārtiem (Batņa – 5, Rubīns, Komuls, Ravinskis – pa 4, Dzierkals - 3), otrajam piecniekam: Bindulis – Kaļķis, Tralmaks – Egle – Krastenbergs kopā tikai septiņi metieni šajā spēlē, savukārt daži ceturtās maiņas spēlētāji (Dukurs, Bukarts) abās spēlēs tā arī ne reizi neuzmeta pa vārtiem. Tā nav kritika, tikai fakta konstatējums, nu bet spēles laiks jau arī ceturtajiem un trešajiem bija krietni mazāks nekā līderiem. 1:2 spēlē aizsargam Markusam Komulam – 20:32, Rodžeram Bukartam – 4:00. Pie pozitīvām lietām noteikti jāpiemin, ka slovākus pārmētājām – 42:36, nu labi, man arī nepatika Ērika Vītola pirmā nenotvertā (neatsistā) ripa, bet atvairīti 34 metieni no 36, kas ir 94,44%. Bet otrs vārtsargs – Gustavs Dāvis Grigals 3:0 spēlē neitralizēja visus norvēģu centienus iedabūt ripu Latvijas izlases vārtos. Normālas pārbaudes spēles.  

Kas jāsaka arī par Latvijas sieviešu izlases centieniem tikt uz Milānas olimpiskajām spēlēm. Četru izlašu turnīrā Šefīldā – 3. vieta. 2:3 zaudējums Lielbritānijai (21. rangs), 1:2 Nīderlandei (17.) un 3:0 uzvara pret Spāniju (24.). Kopumā Latvijas izlasei 22. vieta Milānas olimpiskajās spēlēs. Jā, jā – arī kvalifikācijas mači jau skaitās olimpiskās spēles. IIHF rangā esam 27. vietā, tātad uzlēcām piecas pozīcijas augstāk. Pēc šiem trim turnīriem Pještanos, Šefīldā un Bitomā laikam beidzot skaidrs, ka Krievijas sieviešu izlasei (6.) ceļš uz Milānu slēgts.   

Jānis MATULIS