Sveicam Ēvaldu Grabovski!

02.03.2016 09:47

Latvijas Hokeja federācija visu hokeja draugu vārdā sveic ilgadējo Latvijas treneri un bijušo LHF izpilddirektoru Ēvaldu Grabovski 75 gadu jubilejā! Novēlam viņam stipru veselību un, lai dzīvē viss izdodās un piepildās!

Maldās tie, kas domā: ledus hokeja arēnās ir biezs un stabils. Īpaši plāns un vietām nenoturīgs tas rādās treneriem. Kamēr viņa komandai veicas, tās „tēvs un skolotājs” gozējas slavas saulītē (kas arī klusām vien kausē ledu), bet kad pienāk neveiksmju laiks, tad... Tad vēl vakar slavētais un mīļotais ir aukstā āliņģī līdz ausīm – ja ne dziļāk. Vai tas tiešām tā? To vaļsirdīgi stāsta Ēvalds Grabovskis, kurš hokeja trenera amatā ir apēdis pustrešu pudu sāls. Interesants ir viss, kas dzīvē nāk priekšā pirmoreiz.

Pirmie prieki

--Diezin, kas notiktu, ja rītvakar „Arēnā Rīga” viens pret otru izietu divi dažādi „Rīgas Dinamo” hokejklubi? Tas, kuru trenēja Ēvalds Grabovskis 1990. gadā pret to, kuru tagad cīņās vada Jūliuss Šuplers. Kurš vinnētu?

--Vai tāds aplams jautājums maz ir jāvaicā?
Bet ja nopietni, tad nav jau tik svarīgi, cik kurš kādā brīdī sev liekas varens un gudrs. Svarīgi ir, lai tavs darbs ļaudīm derētu un patiktu.
Es tiešām priecājos par „Dinamo” pašreizējiem panākumiem. Man patīk.

--Un kā to patikšanu panāk?

--Kopš mazām dienām.
Dzīvojām mēs paši savā, tēva celtā mājā tieši aiz Vefa, pie Oškalniem (tagad atkal Zemitāniem – I.O.). Turpat līdzās savu māju uzbūvēja arī slavenais hokejists Elmārs Bauris. Mani vecāki ar viņu draudzējās, kopīgas lietas kārtoja. Bauris bija meistarkomandā pazīstams, tālaika zvaigzne. Viņa dēls Raimelis (vēlāk, protams, Raimonds) bija mans cīņu biedrs. Viens nesa čemodānu, otrs nesa nūjas uz „Daugavas” stadionu – cik tur tālu! Bet pirms stadiona kopš nudien neatminamiem laikiem bija slidošana uz katra ledus pleķīša un pa apledojušiem trotuāriem. (Tolaik visas ziemas bija tādas, kā nupat pēdējā.) Protams, arī hokejs – ar līkiem zariem, ar šāļu malkas „nūjām” , ar ripām, izgrieztām no riepu gumijas. Vēlāk Elmārs varēja mums atļaut kādu nekādu meistaru salauztu nūju, kas izrādījās lielākā greznība. Svētlaime!

--Daudz pēckara puikām vis nevajadzēja...

--Vispirms bija nepieciešamas slidas.
Man pirmās uzdāvināja uz Ziemsvētkiem—daiļslidošanas slidas, citādas no kara tikko pārnākušais tēvs dēlam par prieku nevarēja sadabūt. Slidas nu būtu – bet zābaku ta nav! Risinājums radās ātri: slidas piestiprināja pie tēva kara zābakiem ar visiem stulmiem. Lai piepildītu pieauguša cilvēka pēdu telpu man, puikam, nācās maukt kājās visas biezās vilnas zeķes, cik tik bija mājās. Un tad māte palaida dēlu uz trotuāriem. Atpakaļ nereti atgriezos četrrāpus, jo zābakos visa sistēma bija sajukusi šķērsām.

--Tā jau visa slidošana var piegriezties, līdz hokejam nemaz netiekot?

--Nekad mūžā! Hokejs ir kārtīga Rīgas puikas mūža sapnis.
Vēlāk jau varēja nopirkt kārtīgas slidas – nurmenes, bendenes (tādas rādīsim topošajā Hokeja muzejā!) – un tikt stadionā, kur ar ledu bija nolietas milzīgas platības. Tur drīz arī parādījās tolaik jaunais un ambiciozais treneris Edgars Rozenbergs. Viņš savāca mūs, tādus četrpadsmitgadīgus puišeļus, un lika priekšā nopietni nodarboties ar hokeju. Kāda runa – pieķērāmies. Bijām lepni ar pirmajiem kājsargiem no bambusa nūjiņām; ja kādam gadījās īstie hokejcimdi, tad tas bija karalis. Dzīvojām uz ledus caurām dienām.

--Ēst negribējās?

--Kādas muļķības – ar ēšanu kavēt hokeju.
Pārnāci no skolas, iekodi tauku vai cukura maizi, un – tevis nav. Puika atkal stadionā līdz melnai tumsai. Sports tolaik bija bērnu iekšēja nepieciešamība. Ne jau tikai hokejs, arī bumba, arī slēpes, arī riteņi. Ja kādam parādījās bumba, tad bija svētki visā rajonā. Tas viss ir iziets cauri. Iekrājums visam mūžam.

--Varētu domāt, ka sports atsevišķi un hokejs it īpaši bijis tava mūža vienīgā nodarbe...

--Esmu strādājis arī godīgu darbu.
Pēc vidusskolas aizgāju tēva darba vietā uz VEF Jaunās tehnoloģijas cehu. (Vēlāk tajā taisīja arī pasaulslavenos un superātros bobsleja braucamos.) Vienmēr tas cehs bijis kā metālapstrādes akadēmija, kur prasmīgi, izcili amatnieki iemieso metālā konstruktoru izgudrojumus. Tēvs bija atslēdznieks: lai nebūtu ģimenes blats, aizgāju mācībā pie lieliska vecmeistara virpotāja Riekstiņa. Ar cieņu allaž pieminu savu meistaru, kurš man uz visu mūžu iemācīja lietu kārtību, ne tikai amatu. Metālista augstākā kategorija bija sestā; es, aizejot no metālapstrādes uz ripas apstrādi sasniedzu ceturto kategoriju. Savām rokām izgatavoju meistarstiķi – metālgriežamo automātu. Republikā slaveni konstruktori (atvaino – jāpalielās) man sita uz pleca un teica: tev, puis, ir gaiša galva un zelta rokas. Tā kā gluži bez nagiem neesmu vis.

Pirmais neprāts

--Hokeja vilinājums tomēr pārspēja amatnieka prestižu?

--Gribēju apliecināt sevi, kamēr vēl biju bezbailīgs un neprātīgs.
Strādāt amatu un pat mācīties tu vari visu mūžu, līdz un pāri sirmam vecumam. Lielais sports un tā dotais rūdījums ir tava iespēja vienīgi jaunībā. Ja tā, tad grēks iespēju (ja tev tā ir) neizmantot. To ne tikai pats apzinos: esmu arī visiem saviem jaunajiem audzēkņiem atgādinājis – tāda ir mana pārliecība. Viena lieta arī ir strādāt stingri no tikiem līdz tikiem, pavisam cita – trenēties un spēlēt. Sporta vidē dari to, ko patiešām mīli. Es gribēju izteikt sevi hokejā, sekojot iepriekšējās dižās latviešu hokejistu paaudzes piemēram. Šūlmanis, Brauns, Bauris, Ogerčuks, Vītoliņš, Spundiņš, citi mums jau tolaik deva tās emocijas, kādas šodien izjūtam „Dinamo” spēlē. Toreiz atklātajā laukumā cīnījās Rīgas „Daugava”.

--Brīnum jauki! Tikai... tad, kad „Daugavā” spēlēji tu, vecā gvarde jau bija pakārusi slidas, un mūsu hokejkomanda tenterēja no grāvja grāvī.

--Mēs gandrīz atgriezāmies augstākajā līgā; diemžēl ne visu darīja hokejisti.
Laiva tiešām tika šūpota, taču bija arī pozitīva iezīme: treneris Kārlis Ronis. Cilvēks, kurš hokejam atdeva visu dvēseli. Dieva dots audzinātājs, kurš spēja katram atrast pareizo pieeju. Taču ne jau viņš viens mūs regulēja, un ilgi pie stūres nenoturējās. Negribētos utot aizgājušus laikus un vētīt aizgājušas personas, tomēr godīgi jāsaka: daži uz citu rēķina gribēja sev iegūt vairāk. Sarežģījās komandas naudas lietas, līdz piebrieda konflikts.

--Mūžīgā funkcionāru problēma... Taču hokejisti arī tolaik nebija nekādi jēriņi, tāpat patika, kā tolaik teica: pārkāpt sportisko režīmu, jeb, prasti sakot – ieraut!

--Pareizi – tolaik disciplīna ne tuvu nebija tāda, kā vēlāk pie Tihonova.
Viss notika savvaļā; mainījās treneri, caurstaigāja te visādi krievi, līdz atbrauca viestreneris, smalkais čehs Staņislavs Motls ar diviem čemodāniem hokejgrāmatu. Un dabūja Rīgā kā ar bomi pa galvu. Funkcionāri vis nemēģināja izprast un balstīt speciālistu, bet lauza viņu zem sevis. Treneris savukārt sacēla spuras. Galu galā, vismaz uz ārpusi, pretrunas tika aplīdzinātas, tomēr iekšā vārījās. Mēs, meistarkomandas jaunā paaudze, saliedēta jau iepriekš, junioru komandā pie Rozenberga, sākām dumpi. Pret to aplamību komandas saimnieciskajā darbībā, kas atstāja graujošu iespaidu uz visu sistēmu. Buntavnieku Steņku RazinuMaskavā sarāva gabalos; mūs piecus Rīgā vienkārši padzina no komandas. Taisnību atzīt priekšniekiem nebija interesanti.

--Kur lai paliek latviešu hokejists, kuram pašu komandā vairs nav vietas?

--Simt pirmajā kilometrā no galvaspilsētas Rīgas!
Tolaik veselīgie hokeja spēki no sašķobītās „Daugavas” pievērsās tā sauktajām republikas sacensībām. Hokejkomandas radās un nostiprinājās ne tikai Rīgā, arī provincē. Bija iespējas spēlēt hokeju un nodrošināt ģimeni. Es 21 gada vecumā apprecējos, uz Brocēniem 1967. gadā aizbraucot mums jau bija divas meitas. (Ar Ingu jau nupat esam laimīgi kopā veselus 46 gadus.) Brocēni – tas bija tas „101. kilometrs”, par kuru tuvāk pie galvaspilsētas nedrīkstēja apmesties sodu izcietušie noziedznieki. Un uz turieni mani aicināja spēlēt un trenēt vietējā komandā. Tā es iegāju kā zvēru dresētāja krātiņā – trenera darbā.

--Par Brocēnu futbolistiem tolaik stāstīja: dzīvojuši kopmītnes istabiņā, guļammatracis uz grīdas un pilni kakti tukšām pudelēm. Hokejistiem bija līdzīgi apstākļi?

--Ir tiesa, ka vide veido cilvēku, taču arī cilvēks spēj mainīt vidi.
Brocēnus es atceros ar nostaļģiju. Manai ģimenei bija normāli dzīves apstākļi: vispirms maza mājiņa, vēlāk dzīvoklis jaunā mājā. Mani tas saturēja kārtīgi kopā. Vispār man ļoti paveicies, ka visas dzīves garumā mani pacietusi mana kundze – padomjlaikos biedrene sieva. Ja būtu tur viens pats, varēja viss notikt – varbūt arī aiziet pa pieskari. Pilsētiņa maza, katrs tevi pazīst: klau, Ēvald, malaci, taisām vienu! Bet vispār Brocēnos jau bija iedibinātas hokeja tradīcijas, pirms manis treneris Vītoliņš II tika aizvedis komandu līdz republikas čempionu titulam. Tas uzlika ne tikai pienākumus, bet deva arī mērķi un satvaru hokejistiem. Tā, lai galvenais būtu hokejs un panākumi, nevis tā liderīgā dzīve. Trenējamies tā, ka tvaiks nāca pa ausīm ārā. Visās lietās – arī kāzās – mēs vienmēr bijām komanda.

Pirmie krātiņi

--Hokejs – tā tomēr ir tikai spēle. Pāri paliek slidu sagraizīts ledus un sauciena „šaibu! šaibu!”atskaņas. Nav bijusi vēlēšanās pēc kā pamatīgāka?

--Esmu bieži ķēries pie lietām, kuras nezinu, bet kuras gribu iepazīt.
Brocēnos bija manas trenera karjeras sākums, kad pirmo reizi ieguvu apzīmējumu: „strādātgribošs”. Kad atgriezos Rīgā, Politehniskajā institūtā man bija jau divas komandas, pats beidzu Fizkultūras institūtu. RPI arī bija mana pēdējā spēlētāja vieta. Tad mani sporta biedrība „Daugava” aizsūtīja par treneri uz „Latvijas Bērzu”, otro meistarkomandu.

--Pirmais solis lielajā hokeja krātiņā...

--Tajā krātiņā ne tikai hokejisti ir tie lielākie tīģeri...
Gadu nostrādāju „Bērzā”, bet tad uz jau sakārtoto „Dinamo” mani par trešo aicināja galvenais jeb pirmais treneris Viktors Tihonovs.

--Aha! Te nu esam tam lielākajam tīģerim pie ūsām! Tihonovs esot bijis baigais despots un diktators – tevi viņš arī samīcīja?

--Tu neklausies, ko ļaudis muld riņķī apkārt, tu paprasi tiem, kas Tihonovu pazīst.
Kāpēc tie, kas tagad gudri un gari runā, paši nav pamēģinājuši izvest komandu no dziļa dibena uz augstākās līgas virsotni? Skaidrs – bija bail ieiet krātiņā. Ja plosīs, tad sāpēs. Tagad labprāt trin mēles ap Šupleru – bet kurš pērnruden būtu bijis gatavs uzņemties viņa atbildību? Prātot un pļurkstēt ir viegli – bet tu ņem un dodies krātiņā, ne tikai paliekot dzīvs, bet arī izkopjot numuru, par kuru visi nonāk sajūsmā!
Tihonovs bija spēcīga rakstura ļoti mērķtiecīgs treneris un cilvēks. Darbi pierādīja, ka spēj sasniegt iecerētos mērķus. Viņš nežēloja ne tikai citus – sevi arī. Jā, neliegšos, man no viņa pēc kopīgā darba zināmā mērā pieņemts hokeja domāšanas veids, arī runasveids. Biju priecīgs par doto iespēju strādāt kopā ar tādu hokeja autoritāti. Palīdzēju meklēt sastāvu, ar kuru varētu realizēt Tihonova idejas. Kandavas treniņbāze faktiski ir izkopta pēc manām idejām. Biju arī tāds kā šodien skauts spēlētāju meklēšanā.

--Tad arī palīdzēji Latvijā ievazāt krievu hokejistus...

--No nekā kaut ko nevar pataisīt!
Rezervju audzināšana, jauniešu hokejs pirms mums bija bēdīgā stāvoklī. Tā spēlētāju un hokejhaļļu sistēma, kas tagad ir Latvijā, lielā mērā balstās uz mūsu veikto iesākumu. Bet tolaik vajadzēja gatavus spēlētājus uzreiz – taču Kanādas un pat Čehoslovākijas audzēkņi padomju klubam bija tālu aiz sapņu robežas. Bija jāpaliek PSRS ietvaros. Tur tāpat izrādījās stingra hierarhija ar zirgu stalli CSKA virsotnē. Maskavas armijnieki pa visām malām nosmēla krējumu, un tad pie mangošanas tika iekšlietu jeb „Dinamo” sistēma. Arī tajā maskaviešiem tika priekšroka, tā kā man pēc ranga pienācās trešā roka. Kas nemaz nebija tik maz—visas valsts mērogā rēķinot. Manā uzskaitē bija apmēram pussimts komandu spēlētāji, kuriem sekoju. Daždien paspēju noskatīties pat trīs spēles trijās dažādās pilsētās. Rīgā ieradās un spēlēja Antipovs, Krikunovs, Dobrohotovs, Vikulovs, Abalmasovs, Beresņevs, Golubovičs, citi. Bija vajadzīgs laiks, lai pieteiktos Irbe, Ozoliņš, Hehts, Katlaps, Sējējs, Cipruss, Tomans, Vītoliņš III...
Lietas gājušas savu dabīgo gaitu. Tagad, kad radīti atbilstoši apstākļi, Latvijas hokejs ir kļuvis pietiekami latvisks.

--Biji dinamietis – tātad iekšlietu sistēmas darbinieks. Savu algu saņēmi čekā vai milicijā?

--Neviens mundieris nav tik vienkāršs, kā pirmajā acu uzmetienā rādās.
Pateicoties kara laika mācībai: turi muti un dienē tālāk, latvieši zināja, ko var un ko nevar atļauties – vienlaik saglabājot savu mentalitāti. Būtiska bija arī ģimenē valdošā gaisotne – par ko paldies maniem vecākiem. Pionieriem neviens no mums nevarēja paiet garām – košie sarkanie kaklauti, visas bungu un tauru lietas. Līdz komjaunatnes vecumam cilvēkbērns jau bija paaudzies un saprata, par ko iet runa. Partijā nekad neesmu stājies. Kaut arī Mihails Fraifelds, komandas priekšnieks un cienījams cilvēks mani, toreiz galveno treneri, mudināja: ir pienācis laiks. Uz to atbildēju: vēl nejūtos nobriedis, neesmu gana idejiski apkalts. Neko partijas cienīgu neesmu paveicis. Ko viņš tur lai iebilst?
Jā, man ir dažas fotogrāfijas, kur esmu redzams iekšlietu karaspēka formā. Oficiālās pieņemšanās citādi nevarēja. Komandā visiem bija savas činas, bet no formastērpa nēsāšanas visi izvairījās. Pietika ar nostāšanos blakus komandas priekšnieka pagonām.

Pirmo reizi pirmais

--Tavā trenera biogrāfijā salīdzinoši īsos laikaposmos mainījušās daudzas darba vietas: divus – trīs gadus pastrādā un prom. Neapvainojies, taču lielinieku laikā tādus nicīgi sauca par klaiņotājiem. Meklēji, kur dziļāks, jeb biezāku sviestu uz maizes?

--Badā nekad neesmu bijis, taču arī liekus taukus nav nācies uzkrāt.
Lielā hokeja padomju sistēmā pēc principa „es priekšnieks – tu muļķis, tu priekšnieks – es muļķis” maz kas bija atkarīgs no manas gribēšanas. Tiku cilāts un bīdīts pēc citu ieskatiem. Latvijas Bērzs – Dinamo trešais treneris – Dinamo pirmais treneris – Bulgārijas izlase – Latvijas Bērzs – Augstākās sporta meistarības skola – Dinamo hokeja skola – Dinamo galvenais treneris. Tāds tas slaloms laikā no 1974. līdz 1991. gadam.

--Kā tad pamanījies „Dinamo” tikt no trešā par galveno?

--Slikts tas kapteinis, kurš negrib kļūt par ģenerāli...
Tihonovs, aizkomandēts uz Maskavu, savā vietā ieteica mani. Kāpēc? To prasi viņam. Tagad jāuzmin: varbūt imponēja mana ļoti nopietnā attieksme pret darbu komandā, varbūt aizgājējam līdzīgie hokeja principi, varbūt analītiskā domāšana? Mans princips ir bijis un paliek: zeme vienmēr jāuzrok divu lāpstu dziļumā. Un tad jāskatās: kur ir sliekas? Vēl – ar ikvienu cilvēku jārunā kā ar līdzvērtīgu. Un vēl man patīk Leha Valensas doma: „Ak tas ir grūti? Nu tad mēs to izdarīsim!”. Vēlāk arī Jurzinovs tam piekrita: kas ir grūti, tas ir aizraujoši.

--Necik ilgi, un tevi tas pats Jurzinovs nobīdīja malā...

--Ne vienmēr latviešu runcim krējuma pods.
Vladimiram Jurzinovam Maskavā kļuva par karstu, vajadzēja citu darba vietu sistēmā. Man kā iemeslu atlaišanai piesauca „tikai” astoto vietu PSRS meistarsacīkstēs. (Pēcāk Jurzinovs pa to pašu vietu ganījās trīs gadus pēc kārtas – un nekas.) Tihonovs, uz Maskavu aizejot, man apsolīja, ka spēlētājus neaiztiks, taču galu galā savāca dažus pie sevis uz ACSK. Palika vēl citi, kurus pats biju atlasījis Latvijā, sameklējis savienībā. Pie manis nebija pastāvīgas pirmās maiņas – pirmā bija labākā, tā, kas teicami nospēlējusi iepriekšējo maču. Divus gadus izcīnījām sesto vietu, bet tad atkal man paņēma nost vairākus spēlētājus.
Lietas biedri komandieri kārtoja savā starpā, kapteinim neprasot. Bet PSRS sporta komiteja man, laikam taču kā sāpju naudu, piedāvāja darbu Bulgārijā – tolaik tas bija trekns kumoss, kuram katram vis nesasniedzams.

--Un tomēr ilgāk par diviem gadiem tu vīnogām svētītās valsts viesmīlību nebaudīji vis...

--Kad moris savu padarījis, tad latvietis var iet.
Beidzās divu gadu līgums. Savu darbu kā Bulgārijas slidošanas un hokeja savienības konsultants un valsts izlases galvenais treneris biju padarījis, bulgāri vēl tagad mani atceras. Katrā ziņā izdevās cik necik sakārtot hokeju šajā futbola valstī. Bet tas bija tikai tāds atelpas brīdis – man, kā parasti, gribējās pēc vēl. Rakt divu lāpstu dziļumā.
Lai cik labi Sofijā, taču Rīga paliek Rīga. Un vēl Saulkrasti, kur dzīvojam kopš 1964. gada.
--Tu taču Bulgārijā biji, kā parasti, kopā ar ģimeni?

--Tikai ar kundzi, meitas un suns palika Rīgā.

--Par suni nevaicāšu, toties: cik meitām bija to gadu?

--Piecpadsmit un septiņpadsmit...

--Visriskantākais jaunums! Nebija bail, ka vienas pašas trīsistabu dzīvoklī būdamas, var noiet no taisnā ceļa?

--Tev nav bail, ka, izejot uz ielas, var lāsteka uzkrist uz galvas?
Mūsu bērni visās manās pārvērtībās bija izauguši tik patstāvīgi un atbildīgi, ka aizdomas būtu vienkārši apvainojums. Meitas faktiski izsniedza mums atļauju braukt uz Bulgāriju – jo mēs, pirms līguma, ģimenes padomē prasījām viņām viedokli un piekrišanu. Ģimenē galvenā mums ir savstarpēja uzticēšanās. Manā diezgan sadrumstalotā dzīvē Dināra un Rinalda ir likteņa dāvana un liela laime.
Atgriežoties mājās man tika piedāvāta „Latvijas Bērza” komanda – kā pirmajam trenerim. Audzināju rezerves „Dinamo”.

Pirmais pretstats

--Tev nebija cemme uz Jurzinovu – ka viņš deviņus gadus atrodas tev atbilstošā vietā?

--Uz galvenajiem treneriem neapvainojas – kāda tam jēga!
Esmu dzīvē pietiekami burzīts, lai iemācītos skatīties pāri sīkiem kreņķiem lielas lietas labad. Jāprot piedot un jāspēj saprast. Tam krievam varbūt tādas īpašības no dabas nav dotas, toties mums – ir! Bet ja būsim tādi muguriņas luncinātāji vien, tad ne agrāk, ne tagad pie jēgas netikt. Noniecinot citus vājie cenšas ar muti celt savu vērtību. Esi tas, kas spēj būt. Neloki muguru un mēli, bet rādi, kā darbs ir padarāms.
Jurzinovs bija savā vietā – es savā. (Kaut gan Vladimiram piedeva to, par ko mani atlaida – ķepurošanos zem tabulas viduslīmeņa.)

--Bet ar Jurzinovu „Dinamo” taču ieguva visspožākās – sudraba medaļas—PSRS meistarsacīkstēs 1988. gadā?

--Gods un slava katram, kas pratis ko lielu izcīnīt!
Taču tās medaļas nekādi nebija viena cilvēka nopelns vien – hokejs ir komandas spēle ne tikai laukumā. Komandas komplektācija tika izkopta kopš Tihonova sākuma gadiem, par rezervēm ar viņu domājām vakarā gulēt ejot un no rīta mostoties. Hokejisti sāka augt arī Latvijā. Jurzinovs bija ļoti pārsteigts, ka pēc viņa un daudzu citu leģionāru aiziešanas no Rīgas deviņdesmito gadu sākumā, PSRS čempionāta agonijā mēs palikām stabila elites komanda ap piekto vietu. Bet savā laikā Vladimirs uz maniem ierosinājumiem par rezervju audzēšanu tika atbildējis: „Nerocies tik dziļi!”.

--No „Latvijas Bērza” tevi tāpat pēc pāris gadiem atkal izspieda laukā?

--Atradās ļaudis, kuri sprieda: ja jau Grabovskis to var, tad jebkurš to var...
Tad man bija prieks pastrādāt ar puikām. Izdevās paveikt dažas lietas priekš viņiem un priekš sevis. Sakārtoties.

--Un tad tevi atkal kā vienu pažarnieku sauca uz „Dinamo” – Jurzinovs bija prom, Balderis aizbrauca spēlēt NHL, Vorobjovs neprata satikt ar hokejistiem...

--Neviens negribēja ieiet krātiņā...
Tālaika situācijā vienkārši nevarēja pieļaut atkal kādu cilvēku no malas. Attiecības komandā tiešām bija saspīlētas. Latviešu trenera mentalitāte tomēr atšķiras no krieva rakstura – kaut neslēpšu: esmu pietiekami hokejā mācījies kā no Tihonova, tā arī Jurzinova. Hokejā, ne dzīvē. Bet! Nevajag kopēt, paliec pats – kāds esi. Un mēs spējām saglabāt komandu un skatītājus. Sporta pilī sen vairs nesauca : šaibu!, bet gan: sarauj! Mums patiešām bija komanda. Arī tā ir tautas saliedēšanās.

--Līdz laikam, kad impērija saplīsa pa visām šuvēm. Kurā pusē barikādēm nostājās tava komanda? Tajā taču sparojās pat nākamais krievu izcelsmes Latvijas izlases treneris ar Vācijas pasi kabatā, kurš Vankuvērā apgalvoja: latviešu hokejisti tie paši krievi vien esot un par Krievijas izlasi vien slimojot...

--Vienā vietā un lietā – spēlē uz laukuma – mēs bijām saskaņoti.
Lielākas vai mazākas ideoloģiskas domstarpības pie mums, tāpat kā jebkur citur, sākās līdz ar perestroiku. Kad bija jāiet aizstāvēt Latvijas valdību, komanda sadalījās divās daļās. Mēs gājām uz barikādēm, bet šie palika ierakumos. Nogaidīja, vēroja un teica: gan jau visus noliks pie vietas...

--Vai starp barikāžu gājējiem bija arī kāds hokeja krieviņš?

--Par to jau arī ir stāsts – par ticīgajiem un neticīgajiem.
Atceros to vakaru, kad notika omoniešu uzbrukums. Bijām treniņnometnē, skatījāmies televizoru. Nākamajā dienā spēle ar Maskavas „Spartaku”. Ģenerāļi sēž siltās čībās savos bunkuros, esmu viens tas galvenais pie komandas. Protams, ka palaidu visus mājās; pa visādiem apvedceļiem braucām pie ģimenēm. Pie Juglas stāv veči dzelžainiem ģīmjiem, automāti kaklā. Būs tā, kā būs. Ne latvietis, ne krievs nevarēja zināt: kas notiks tālāk. Taču iekšēji katram savs lēmums jau veidojās. Tā krīze pagāja, ar „Spartaku” izspēlējām citreiz, bet pienāca atkal augusts. Tad nu esam ūkstā atpakaļ! Partijas šūniņā notika kādas sapulces. Taču pie pogām cits citam neķērās – iespējams, tā paša kopā spēlētā hokeja dēļ.

--Tolaik taču bijāt burtiski zobu pret zobu – visi vienuviet, šaurā lokā!

--Sāc ar sevi: vai tu 13. janvārī meklēji metamo akmeni?
Cilvēks jau parasti apskatās: ko darīs tie, kas līdzās. Viens nemēdz iet pret visiem. Nāk kaut kas jauns, cita nostādne, gandrīz cita dzīve, pie kuras jāpierod. Pats, piemēram: neesmu sarkans, taču neesmu arī balts. Bet komanda – tā nav tikai ideoloģija vai tikai draudzība, tikai tautība, tas, lielā mērogā, visupirms ir maizes darbs, elementārās dzīvības nodrošināšana tev un tavai ģimenei. Tādas būtiskas lietas vārdā dažkārt var arī pieturēt muti un dienēt tālāk sistēmā, kāda nu atnākusi – tieši krieviņam nepaprasot. Ja mēs būsim kopā kā vienota komanda, tad varbūt mēs noturēsimies, bet katrs par sevi – noteikti ne. Loģiski, ka mēs kopā spēlējām līdz galam, no situācijas izgājām godam. Līdzjutēji to novērtēja. Savukārt es nekad neesmu bijis politiķis; vienmēr paļāvies uz savu, kā pašam šķiet, veselīgo saprātu, iekšējo izjūtu.

Pirmā brīvestība

--Tad nu kļuvām tik brīvi, ka gadiem lolotais „Dinamo” pačibēja kā nebijis. Bija grūti palikt ar pliku dupsi uz plāna ledus?

--Kārpījos, lai saglabātu labu hokeju Latvijā.
1991. gadā man vēl paspēja piešķirt LPSR Nopelniem bagātā trenera godu, taču noformēt vairs nepaspēja. Tas nu tā – vai es to papīru uz maizes smērēšu? Tomēr tas arī atgādina, ka savu tiesu autoritātes vietējā hokejā biju sapelnījis. Arī jaunajā ekonomiskajā iekārtā hokejam netrūka atbalstītāju, naudinieku, rūpnieku. Runāju par iespējamu akciju sabiedrību, par Sporta pils privatizāciju, lietas notika arī iesaistot Rīgas domi. Bet tad Ļeskovs piedāvāja variantu—„Pārdaugavu” – viss forši, viss notiek, viss ripo.

--Ak vai, kur gan šodien tā labi ripojošā „Pārdaugava”?

--Tie ir ceļi, kurus izvēlamies – vai kuri izvēlas mūs.
Kurš pateiks: vai kopš tā laika līdz šim brīdim mūsu neatkarīgi brīvo valdību interesē sporta lietas?

--Un kā vēl – kad jāzīmējas uz medaļu guvēju fona...

--Tikai... ja gribi vizināties, tad jāgrib arī kamanas kalnā vilkt.
Visus padomju gadus – kopš sešdesmito beigām – hokejs Latvijā bija sports numur viens; par labākajiem sportistiem
– hokejisti, par labākajiem treneriem – hokejisti, labākā komanda – „Dinamo”. Bet ar deviņdesmitajiem atkal sākās izslavētā laivas šūpošana, kad katrs gribēja būt tas smagais gals. Tas visu izšķīra, labākie hokejisti strauji aizplūda plašajā pasaulē. Tai skaitā arī es – uz Poliju. Man atbrauca pakaļ.

--Tur bija tavas senču saknes – pēc uzvārda spriežot?

--Latviešiem senči ir visi, kas mums pāri karojuši.
Tēvs, tiesa, vēl pirms kara bija kaut ko Lodzā sameklējis – bet ļoti attālus radus. Man nebija ne poliskas jēgas, ne sarunprasmes. Bet valodas – kā Polijā, tā agrāk Bulgārijā un vēlāk Vācijā – man pielec ļoti ātri. Ar sarunāšanos problēmu nebija; tās radās attieksmē pret hokeju. Kā poļiem, tā vāciešiem labpatika sportu atšķaidīt ar lielu alus daudzumu. Vajadzēja lauzt šo mazo prieciņu. Pēc labi padarīta darba man nav nekas pretī pret alu, bet tikai ne darba laikā un uz darba rēķina! Vēlāk, kad lietas bija sakārtotas, poļu hokejisti man atzinās: „Tagad, trener, mēs saprotam, kādēļ jūs ar mums tik daudz runājāt”. Jau pirmajā gadā pacēlu Novitargas komandu no septītās uz pirmo vietu. Pilsētā ar 35 tūkstošiem iedzīvotāju piepildīju 7000 skatītāju halli tā, ka septiņtūkstoš pirmajam vairs neatradās vieta. Tāpēc, ka neviens mani necentās regulēt, varēju brīvi strādāt. Domāju, ka nav ko kaunēties arī par darbu Polijas izlasē.

--Tad ko tu te atkal mokies? Būtu uzcēlis villu Zakopanē un vadījis mūža otro pusi cepuri kuldams kā viens pans...

--Paldies Polijai, bet... lai droši varētu pastāvēt, vajag arī Dzimteni zem pēdām.
Bijām tur, tāpat kā visur, kopā ar Ingu, nejutāmies slikti, tomēr... Man vēlāk, Vācijas un Šveices laika beigās, tās ārzemes bija galīgi piegriezušās; gribējās mājās, savējo vidū. Vācieši turklāt ir pārāk augstprātīgi, citus par cilvēkiem neuzskata – kas pie viņiem brauc laimi meklēt, lai rēķinās. Kaut arī pastāv labi materiālie apstākļi. Es pieļauju kosmopolītisma iespēju, taču tā ir realizējama vienīgi jaunam cilvēkam. Tādam, kā mana mazmeita, kura nesen no Norvēģijas pārcēlās uz dzīvi Francijā. Bet es atgriezos mājās ar idejām kā sakopt Latvijas hokeju, ne tikai savu dārziņu. Dzīvot svešā zemē nav mans sapnis.

Pirmajā galā

--Iepriekš, 1995. gadā, jau pabiji „viesos” pats savās mājās kā Latvijas izlases pirmais treneris...

--Kad dzimtene sauc, tad jānāk likt galvu uz ežiņas – kāda vairs runa!
Kirovs Lipmans, tolaik ienācējs hokeja komandēšanā, mani paaicināja, uzticējās pēc Baldera. Gatavoju komandu Bratislavai, cīņai par iekļūšanu pasaules hokeja elitē. Galu galā sanāca gandrīz vai mana trenera mūža lielākā neveiksme. Ļoti sāpīgs zaudējums izšķirīgajā spēlē pret mājniekiem slovākiem 3:4, kuru nespēja attaisnot pat lielie panākumi pret Rumāniju 18:1 un Japānu 15:2.

--Hokeja prese to nosauca par asiņaino slaktiņu Bratislavā, mājnieki spēlēja ļoti rupji, Bondarevam pat salauza degunu. Bet skatītājiem šis zāģis palicis prātā ar kopumā lieliski spēlējošā vārtsarga Naumova muļķīgo neveiksmi: ripa atsitās pret gala apmali, tad pret vārtsargu, un... ieripoja vārtos...

--Katram savs – kā bija rakstīts uz Mauthauzenas vārtiem.
Līdzjutējiem, raugi, redzes atmiņā šī kuriozā epizode ar Naumovu, bet manā prātā neizdzēšami ir zaudētie vārti ar Maticina piedalīšanos. Naumovam tā bija nelaime – arī NHL visādas jocīgās ripas lec iekšā – bet Maticinam... Ja tu, pieredzējis spēlētājs, savā zonā aiz vārtiem sāc ar ripu glāstīties kā ar kaķi, ilgi prātodams par uzsākamo ģeniālo kombināciju, tad ir jāatgādina hokeja bērnībā iemācītais: kad nezini, ko iesākt ar ripu, tad apēd to! Ir jābūt atbildības sajūtai, par to, ko dari, ka pārstāvi valsts izlasi – nevis zīmēties, pats par sevi priecājoties. Zināju, ka Bratislavā nebūs viegli, tomēr necerēju, ka paši sev sataisīsim grūtības.

--Tūdaļ tika izdarīti orgsecinājumi?

--Kad jāsaka fui, tad mūsu bāleliņi vienmēr ir gudri. Gluži kā krievi pie līdzīga vārda.
Lipmanu hokeja prezidenta krēslā nomainīja Magone. Izliku savus plānus, kā turpināsim nākamajā gadā. Laiks gāja, bet es pats sev algu bezgalīgi maksāt nevarēju un negribēju. Tas nav, kā padomju armijā: soldat spit, služba iģot. Poļi sauca atpakaļ. Vienojāmies ar Magoni: atgriežos poļos, bet vienmēr esmu Latvijas izlases rīcībā. Sakārtoju atkal Polijas saimniecību. Tad zvana man Magonis tādā trīcošā balstiņā (jūtu: labi nav): zini, mēs te parunājām, tev tur tā grūti, te tev tā nekā—pieņēmām lēmumu – lai tev vieglāk, izlasē apstiprinām Beresņevu, Ogureikinu, Sirotkinu.
Nu tik būs nauda hokejam!

--Galu galā par izlases vadītājiem noteica Beresņevu un Baldonieku. Bet tu vēlreiz tiki izmests pāri bortam... Hokejā tas ir neatļauts paņēmiens.

--Viss, kas notiek, tas notiek uz labu.
1996. gadā Latvijas izlase beidzot iekļuva A grupā. Arī mani pēc atgriešanās Latvijā pieaicināja par konsultantu. Piedalījos kā otrais treneris 1998. gadā Šveicē. Vēlāk arī Norvēģijā.

--No pirmā atkal par otro – tas godam kantes nerīvē?
--Kas notiek hokeja labā, tas ir derīgs.
Piemēram, deviņdesmit piektajā palūdzu par konsultantu Jurzinovu – atbilde bija: kādas tur ambīcijas, labprāt palīdzēšu, ko varēšu. Turklāt atbildība kā bijusi, tā paliek vecākajam trenerim. Ja vari savai komandai palīdzēt, tad kāpēc lai to nedarītu? Par to goda iegūšanu un zaudēšanu varbūt prāto kādi piehokeja cilvēki, bet man kā speciālistam pastāv tikai profesionālas dabas problēmas. Citām nav laika un patikas.

--Pat sava gaišzilā sapņa piepildīšanai?

--Kādreiz var iekrist arī ar sapni.
Bija tāds hokejklubs „Rīga” . Domāju, ka uztaisīšu komandu galvaspilsētai. Es piekritu strādāt. Notika visādi brīnumi – izrādījās, ka spēlētājiem par to algu manas prasības ir par augstām. Bet ja tu nevari izdarīt, tad bīdies malā. Sports ir tāda stingra padarīšana: ja nevari, ja nespēj augt, tad nemaisies. Ja tavs treneris to pieļauj, tad tam trenerim tur nav vietas. Turklāt iepazinos ar Rīgas tālaika sporta funkcionāriem un birokrātiem. Ilgam laikam pacietības man nepietika – laikam jau tāds raksturs.

--Un tagad Grabovska kungs ir tikai hokeja federācijas izpilddirektors...

--Man šī hokeja lieta ir tepat klāt.
Es neapgalvoju, ka es visu zinu, bet tomēr šo to laikam zinu gan. Tad, kad vajadzēja izšķirties starp Lipmanu un citu, es paliku ar viņu vienā laivā. Otram arī bija taisnība – bet viņi man atgādināja matrožus, kuri rāpjas pāri Ziemas pils vārtiem. Sistēmai ir jābūt disciplinētai. Un tagad mums ir kārtība – lai citi saka, ko grib. Kas ir 17 hokeja halles Latvijā? Tas ir sistēmas rezultāts. Būdams ģenerālsekretārs, kā pašam šķiet, piedevu satvaru valsts meistarsacīkstēm un piekārtoju jaunatnes lietas. Tagad, kad strādāju kā izpilddirektors, esam izveidojuši Sergeja Žoltoka fondu, cenšamies saglabāt un darīt plašai publikai pieejamu mūsu hokeja vēsturi. Manuprāt, tas nav „tikai”.

--Un ja nu tagad šķiramies ar godu un kā draugi – ko vari pateikt nākošajām paaudzēm?

--Lai padara to, ko spējām mēs. Lai izdara vairāk.
Kad pirms 20 gadiem atgriezāmies no izbraukuma un pusdivos naktī piebraucām Sporta pilij, tur riņķī apkārt stāvēja rindā tūkstoši. Lai dabūtu 300 biļetes stāvvietās uz mūsu maču. Dega ugunskuri, ļaudis dziedāja. Varbūt to vēl kādreiz piedzīvosim?

Ar Ēvaldu Grabovski sarunājās Ivars Ošiņš.

Kalendārs

Maijs 2019

P O T C P S Sv
29
30
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
27
28
29
30
31
1
2

Meklēt hokejistu

Nozīmīgākie turnīri

Mūsu Twitter