Tādā gaisotnē tika pavadītas vairāk kā divas stundas tikšanās laikā, kuru organizēja LHF kopā ar Sergeja Žoltoka fondu izmantojot to iespēju, ka Jūrmalā uzturējās leģendārais hokeja treneris Viktors Tihonovs ar kundzi un ar lielu prieku piekrita piedāvājumam tikties ar saviem audzēkņiem un līdzgaitniekiem.

Neviltots un abpusējs bija prieks satiekoties pēc vairāk kā 40 gadiem. Viesnīcā „Tomo” to skaits, kurus vēlējās satikt Tihonovs pārsniedza 30. Ne visi rada iespēju piedalīties darba aizņemtības vai citu iemeslu dēļ, taču sūtīja sms un telefoniskus sveicienus un novēlējumus. Ar klātbūtni uzskatīja par pašsaprotamu piedalīties daudzi no tiem, kuri tālajā 1968./69. gada sezonas iesākumā iesēdās vienā laivā ar tagad jau lielu autoritāti visā hokeja un sporta pasaulē sasniegušo Viktoru Tihonovu, kurš jau 80 gadu robežu sasniedzis, pastāvīgi rūpējas par savu sportisko formu ik dienas noskrien 1,5km un veic rīta rosmi.

Nav zaudēts nekas no domas dziļuma, pieejas vērtībām, spējas argumentēt un izklāstīt savu viedokli – par to atkal pārliecinājās tie, kuri bija ieradušies. Dzīve mainās, pamatvērtības saglabājas. Bija interesanti. Tika runāts, jautāts, bija atmiņas, kuras izsauca kopēju jautrību. Ar klusuma brīdi tika pieminēti tie ar kuriem mūsu ceļi ir šķīrušies uz visiem laikiem. Sirsnīgi un pa īstam skanēja to vārdi, kuri vēlējās izteikties. Tika pieminēti to vārdi, kuri toreiz, tajā laikā, kad neviens nezināja ar ko viss beigsies, atbalstīja jauno treneri, viņa darba metodes un stratēģiju. Nekļūdījās, un paveicās mums visiem. Tā ir kļuvusi par vēsturisku veiksmi un laiks – tas radikāli ievirzīja Latvijas hokeja likteni pirms vairāk kā četrdesmit gadiem pareizajās sliedēs – tika likti pamati ilgam laikam.

Šodien varam runāt par ceturto paaudzi, kurai būtu jāpārņem labākais no iepriekšējām un kopējā augšupejā jāiegulda savējais. Lai viņiem izdodas. Par to vienisprātis bija sirmi vīri, kuri atceroties, kur un kad patiešām bija grūti (kaut vai nošaujiet, Viktor Vasiļjevič) pārvarot sevi saprata, ka nav neiespējamu lietu – vajag tikai gribēt. Ar tajā laikā veidoto raksturu daudzi no viņiem radikāli izmainījuši savu dzīvi un par to arī pateicās savam audzinātājam. Daļai no viņiem hokejs kļuvis par dzīves galveno saturu. Reizē ar saviem audzēkņiem auga arī viņu audzinātājs: ”Par treneri es kļuvu, šķiet, Latvijā un paldies visiem, kuri man palīdzēja”.

Uzskaitīt sasniegumus, vai pāršķirstīt biogrāfiju nav mūsu mērķis, taču tas kopā pavadītais un apgūtais arī devis ļoti daudz daudziem no mums – tāpēc paldies viņam par to.Uz tikšanos ar Viktoru Tihonovu bija ieradies ilggadējais sporta biedrības „Dinamo” republikāniskās padomes priekšsēdētājs Viktors Zemmers, ilggadējais „Dinamo” meistarkomandas treneris, Tihonova asistents Edgars Rozenbergs, Dinamo hokeja vēstures liecinieks – hokejistu veselības ministrs dakteris Jānis Kvēps, LHF pārstāvēja ģenerālsekretārs Māris Baldonieks – arī Tihonova audzēknis savas sportiskās karjeras iesākumā un, protams, Tihonova pirmie audzēkņi – Mihails Vasiļonoks, Aleksandrs Solovjovs, Eduards Strauts, Vjačeslavs Nazarovs, Kārlis Apsītis, Anatolijs Kuzņecovs, Anatolijs Jemeļjaņenko un citi, kuri gājuši „Dinamo” augšupejas ceļu kopā ar Viktoru Tihonovu. Savu cieņu izrādīt bija ieradies arī pazīstamais radio komentators Gunārs Jākobsons un žurnālists Miķelis Rubenis.

Labs garastāvoklis, atsvaidzinātas atmiņas, tikšanās prieks un kopējs foto šķiroties. Paldies LTV par tikšanās atspoguļojumu, LHF par atbalstu tikšanās organizēšanā.

Labi darbi dara mūs labākus...

Sergeja Žoltoka fonds
Valdes priekšsēdētājs
Ēvalds Grabovskis