Latvijas hokeja sabiedrībā ir divi pretēji viedokļi par treneri Ārti Ābolu. Vieni slavē speciālistu par to, ka viņš vienmēr runā skaidru valodu. Kā pērn pēc junioru čempionāta norādot, ka uz lielās skatuves tikai Dans Ločmelis ir konkurētspējīgs, pārējiem krietni atpaliekot. Otri uzskata, ka tās ir trenera beigas, ja viņš publiski izsakās negatīvi (objektīvi?) par savu komandu. Arī Artis pats zina, ka kādreiz varbūt derētu iekost mēlē un visu nepateikt tā, kā tas ir. Šajā sakarā viņš bieži citē savu darbaudzinātāju Jūliusu Šupleru: ”Arča! Pirms sāc runāt, iekod mēlē… Viņi taču ir tās bitītes, kas tev vēlāk nesīs medu!”

Jūļa padoms vairāk attiecas uz darbu klubā, jo izlase ir ātri gaistošs projekts, it sevišķi U-20 un U-18 vecumos. Divas nedēļas pirms pasaules čempionāta pastrādāji, kopā norukājāt čempionātā, un lūdzu, nākamie! Vai vajag šiem jaunekļiem pūderēt smadzenes un tipiskā amerikāņu stilā stāstīt, cik jūs lieliski un vareni? Ābols nav dzīves sagrauzts pesimists, bet… nu nav viņš amerikānis. Kas varbūt arī nav nemaz slikti. Ko gan dotu saldās meldijas, ka esam stipri un vareni, ja zinām, ka objektīvi Kanāda ir daudz stiprāka. Bet! Ābols ļoti pārliecinoši puikām izstāstīja, ka viņi laukumā ir pieci un mēs tāpat esam pieci. “Čaļi! Man dziļi violets, ir Naurim Brinkmanim tāda grupa – kā tas izskatīsies, bet, ja viņiem noņem ātrumu un ātro pretuzbrukumu, tas ir viņu galvenais ierocis. Ja to mums izdosies izdarīt.. Un vienā spēlē viss ir iespējams..” Pie pilnīgi pazaudētas ripas, Latvijas hokejisti atvilkās dziļi atpakaļ. Kas varbūt nav skaisti, bet var dot un deva rezultātu. 

Ja vēl uz galvas spēj vārtus sargāt Linards Feldbergs, atvairot 55 metienus no 57 un visus astoņus pēcspēles bullīšus, tad kanādiešiem pēc 2:3 nekas cits neatliek kā dziedāt ārijas no sērijas: “Ar šādu spēli mēs Latviju uzvarētu deviņās spēlēs no desmit” un šis ir “sliktākais zaudējums mūsu jaunatnes hokeja vēsturē.” 2023. gadā pēc zaudējuma ceturtdaļfinālā Rīgā tāpat raudāja Zviedrijas nacionālā izlase. Kaut vīrišķīgāk būtu pateikt, ka latviešu dziļi violetais hokeja stils mūs piespieda zaudēt…

Kaut kad decembra sākumā Latvijas Hokeja federācijas rīkotajā treneru seminārā Ābols runāja ne tikai par to, ka mums (t.i. treneriem) jāspēj sagatavot tādus jaunos spēlētājus, kas tiek NHL draftā. Un pieminēja arī tādu terminu kā latvietība. Divos vārdos – nu tādi ļoti bikli un pieklājīgi blāvie kalpu zēni… Spēlēs Otavā ne pret Kanādu, ne pret pasaules labākajiem junioriem amerikāņiem es blāvos kalpu zēnus neredzēju, mūsējie šo latvietību bija atstājuši kaut kur Rīgā. Nevienam konkurentam nekas netika dots par velti, tās bija spēles: zobs pret zobu, kauls pret kaulu! Nezinu, kā to izdevies panākt Ābolam, bet tie, kas uzvarēja Kanādu un sitās ar amerikāņiem, bija un nebija latvieši! Treneru seminārā pieminētās latvietības nozīmē. Es lepojos ar šo izlasi!    

Jānis MATULIS