Kā Latvijas izlase uz savu pirmo čempionātu brauca

Ir 1932. gada marts. Latvijas hokeja izlase dodas uz savu pirmo starptautisko turnīru – Eiropas čempionātu Berlīnē. Par vietas saglabāšanu elitē (A grupā) nav jāuztraucas, jo līdz tik smalkai gradācijai hokeja pasaule nav nonākusi. Vienīgais uztraukums – kā LATVIJA izskatīsies, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, kur hokeju spēlē jau gadu desmitus. (Raksta oriģināls te: Kā Latvijas izlase uz savu pirmo čempionātu brauca)

Latvija starptautiskajā hokeja federācijā – LIHG (tāds bija tā laika IIHF nosaukums, jo franciski) – uzņemta 1931. gada 22. februārī. Pieņemts uzskatīt, ka tas noticis togad Kriņicā (Polijā; tagad pilsētas nosaukums – Kriņica-Zdruja) aizvadītā pasaules čempionāta laikā notikušajā kongresā.Tomēr kā čempionāts, tā LIHG kongress beidzās 8. februārī, bet Latvijas oficiālais uzņemšanas datums skaitās divas nedēļas vēlāk.

1930./1931.g. sezonā Latvijā jau bija aizvadītas valsts meistarsacīkstes, kuras mēdz neuzskatīt par oficiālām, jo LZSS (Latvijas Ziemas sporta savienība) vadība tās oficiāli dēvēja par “labākās hokeja komandas nosaukuma izcīņu” nevis Latvijas meistarību (t.i. čempionātu). No nākamās, 1931./1932.g. sezonas hokeja turnīrs ieguva Latvijas meistarības nosaukumu. Tika nolemts uz Eiropas čempionātu 1932.g. martā sūtīt arī Latvijas “sastādīto vienību” jeb “reprezentējošo komandu” (tā tolaik dēvēja izlasi). Latvijas komandas pieteikums tika pieņemts, un varēja sākties sagatavošanas darbi. Tiesa, gala lēmumu par dalību čempionātā LZSS pieņēma tikai 1932.gada 3.martā.

Pēc čempionāta norises LZSS savā 1931./1932.g. sezonas oficiālajā pārskatā norādīja dalības mērķi un uzdevumu: “Komandas sūtīšanu uz šīm sacīkstēm neizsauca vēlēšanās gūt turnīrā kādus panākumus, bet tas tika darīts, lai mūsu hokeja spēlētāji redzētu un mācītos šo spēli tādu, kādu viņu piekopj Vakareuropā“. (Te un tālāk dokumentu un preses citātos saglabāta oriģinālā ortogrāfija un stilistika; gotu raksts pārveidots latīņu formā.)

Lai iegūtās zināšanas un novērojumus nodotu tālāk

Pieredzes gūšana kā uzstādījums dalībai meistarsacīkstēs noteica izlases sastāva komplektēšanas principus. “Šai nolūkā ari komanda tika sastādīta ar tādu aprēķinu, lai no katras biedrības kluba viņā nāktu labākie un apzinīgākie spēlētāji, kas iegūtās zināšanas un novērojumus spētu pēc tam dot tālāk,” teikts LZSS sezonas pārskatā.

Praksē plāns paredzēja, ka “Mūsu vienībā iedalīs pa 1 spēlētājam no ASK Armijas Sporta Klubs, ŪS Universitātes Sports, RFK Rīgas Futbola Klubs, LSB Latvijas Sporta Biedrība, Ķeizarmeža Kaizervalds, Uniona vācu Union, bez tam vēl 4 labākos spēlētājus,” (avīze Latvijas Kareivis, 1932.g. 3.martā). Tātad bija paredzēts, ka izlasē spēlēs vismaz pa vienam spēlētājam no Latvijas meistarsacīkšu Rīgas zonā spēlējošajiem klubiem. Liepājas zonā spēlējošās 3 komandas (Liepājas ASK, LTK, Olimpija) jau no paša sākuma palika “aiz borta”…

Jāpiebilst, ka vienas spēles pieteikums tolaik tika veidots pēc formulas ’8+1′ = 2 aizsargi, 6 uzbrucēji (2 maiņas) un 1 vārtsargs. Rezerves vārtsargs varēja būt ārpus pieteikuma, un to “ģērba” pēc vajadzības.

Jautājums ir bijis aktuāls vienmēr, taču, lai arī 20.gadsimta 30.gadu meistarsacīkstes bija vairāk vai mazāk nacionālo federāciju atbalstītas, tās tomēr palika amatieru meistarsacīkstes. Turklāt norises laiks sakrita ar pasaules ekonomiskās krīzi, kuru datē ar 1929.-1933.gadiem. Sponsoru šī vārda mūsdienu izpratnē īsti nebija, arī LZSS budžets kopumā veidoja pāris tūkstošus latu, kas arī pēc tā laika kursa nebija milzīga summa, ņemot vērā, ka federācijas pārraudzībā bija arī citi sporta veidi – bendijs, daiļslidošana, ātrslidošana, slēpošana…

Sākotnēji “klusā cerība” bija, ka ceļa izdevumus segs “vācieši, kuŗi rīko Berlīnes sacīkstes“. Tomēr līdzekļus nācās meklēt pašiem. Viens no ienākumu avotiem bija 1932.g. 5.-6.martā Rīgā, LSB slidotavā rīkotais “Kanadas hokeja zibeņturnīrs“. Zibensturnīrā piedalījās Rīgas zonas visi 6 klubi, bet tā ienākumi bija paredzēti “līdzekļu iegūšanai mūsu reprezentējošās vienības komandēšanai uz Berlīni,” raksta Latvijas Kareivis 1932.g. 5.martā. Jau dienu vēlāk šis pats laikraksts optimistiski ziņoja: “Zibensturnīra Cīņas ļoti interesantas un pulcina daudz skatītāju, tā kā savienības LZSS mērķis attaisnosies un daļa līdzekļu braucienam uz Eiropas meistarsacīkstēm iznāks“.

Ar Zibensturnīra ienākumiem bija stipri par maz, tādēļ “Līdzekļu pavairošanai savieniba LZSS rīko 8. un 10.martā pl. 9 vakarā Esplanades slidotavā valsts komandas un spēcīgāko klubu komandu treniņa sacīkstes” (Latvijas Sargs, 1932.g. 7.martā). Tomēr sacīkšu ienākumi kopumā neveidoja tik lielu ienākumu daļu, kā varētu nolasīt no 1932.gada marta preses.

LZSS 1931./1932.g. sezonas kases pārskats liecina, ka “Piedalīšanās Europas meistarsacīkstēs” izmaksājusi 869,77 latus. No minētās summas lielāko daļu veidoja LSOA (Latvijas Sporta Organizāciju Apvienības) pabalsts 300 latu apmērā, “atlikums no līdzekļu vākšanas sacīkstēm” (t.sk. Zibensturnīra) veidoja 200 latu, sporta biedrības (klubi) ASK un LSB ziedoja pa 60 latiem. Oficiālā atskaite liecina, ka “Grūtais līdzekļu jautājums šai pasākumā tika atrisināts tādējādi, ka daļu naudas ceļa izdevumiem sedza paši spēlētāji, daži brauca ari uz sava rēķina ..“. Tā lūk…

“Pārbaudes” spēles un sastāva testi

Gatavošanos Eiropas čempionātam Latvijas izlase faktiski sāka ar savu vēsturiski pirmo spēli 1932.gada 27.februārī – pret Lietuvas izlasi. Vel pirms spēles laikraksta Pēdējā Brīdī sporta apskatnieks baidīja: “Šī būs pirmā valstu sacīkste, jo pie mums šo spēli sāka piekopt vispārigi tikai ar pagājušo gadu. Latvijai šodien būs jāiztura grūta cīņa ar daudz rūdītāku pretinieku, jo Lietava hokeju piekopj jau kopš 5 gadiem. Tas, ka lietuvji ir mums bīstami pretinieki, pierāda tas, ka pagājušā gada viena no viņu komandām uzvareja Rīgas spēcigakas vienibas” (1932.g. 27.febr.).

Izlases sastāvu šai spēlei komplektējuši LZSS priekšsēdētāja biedrs (vietnieks) Aleksandrs Liepiņš (pārstāvēja LSB) un LZSS valdes loceklis Pauls Frēlihs (Unions). Interesanti, ka izlases sastāvs bija komplektēts tikai no divu Latvijas klubu sastāva – čempionvienības, aktuālā valsts turnīra līdervienības Unions un Universitātes Sports (US). Spēlē pret lietuviešiem laukumā devās 9 vīri: no Unions – vārtsargs Herberts Kušķis, aizsargi Indriķis Reinbahs (kapteinis), Arveds Keslers (pēckara literatūrā dēvēts par Herbertu Kesleru), uzbrucēji Alfrēds Verners un Johans Skadiņš; no US – uzbrucēji Roberts Bluķis, Ādolfs Petrovskis (pēc dažādām ziņām spelējis kā aizsargs), Leonīds Vedējs un Valentīns Volframs. Kā kandidāti (rezervisti) bija nosaukti arī vārtsargi Pēteris Skuja (RFK) un Konstantīns Otlāns (US), taču laukumā nedevās. Latvija uzvarēja 3:0!

Faktiski izlases sagatavošanās cikla ietvaros jāskata nākamajā dienā (28. februārī) sekojusī spēle starp galvaspilsētu komandām – Rīga pret Kauņu. Šajā spēlē laukumā devušies četri vīri no iepriekšējās dienas sastāva izlasē (Bluķis, Petrovskis, Reinbahs, Volframs), izlases kandidāts – vārtsargs Otlāns, kā arī vēl četri citi hokejisti – Alfrēds Brašmanis (LSB), Arvīds Jurgens (ASK), Jūlijs Lindenbergs (Unions), Ēriks Petersons (RFK). Rīdzinieki uzvarēja 5:2. Izlašu spēlēs no Rīgas zonas klubiem “nepārbaudīti” palika čempionāta pastarītes – Kaizervalds komandas vīri.

Pirms došanās uz Berlīni izlase aizvadīja treniņus, kuru gaitā risināja sastāva komplektācijas jautājumus. 9.-10. martā publiskoja sastāvu, kurā bija pārstāvēti visi seši Latvijas meistarsacīkšu Rīgas zonas klubi, bet par valstsvienības pārstāvi, ko mūsdienās varētu saukt par ģenrālmenedžeri vai vismaz delegācijas vadītāju, iecēla LZSS valdes locekli un Unions administratoru Paulu Frēlihu, kurš jau bija darbojies sastāva komplektēšanā izlases pirmajai spēlei. Treniņposmā nacionālā valstsvienība arī piedzīvoja domstarpības, kas draudēja izvērsties izlases neaizbraukšanā uz savu pirmo turnīru…

“Mūsu hokejisti uz Berlīni nebrauks”

Tāds virsraksts rotāja laikraksta Latvijas Kareivis sporta rubriku 1932.gada 12.martā. Avīzes apskatnieks atreferēja situāciju: “Mūsu reprezentējošās Kanadas hokeja komandas pēdējā pārbaude pret RFK cieta fiasko. RFK spēlējot nepilnā sastāvā, uzvarēja sastādīto ar 5:4 vārtiem (1:1, 4:1 un 0:2). Bez tam vēl radušās domstarpības pārstāvja izvēlē, kādēļ nolemts komandu uz Berlīni nesūtīt.”

Izlases komplektācijas sakarā funkcionāri bija nonākuši līdz konfliktam. “Asinis uzsita” ne tikai negaidītais valsts labāko hokejistu zaudējums RFK hokeja vienībai, bet galvenokārt – valstsvienības sastāva atlases jautājumi, kas tā laika presē parādās vairāk vai mazāk “caur ziediem”. Latvijas armijas un arī tās sporta kluba ASK rupors Latvijas Kareivis piemin neapmierinātību ar izlases pārstāvi Paulu Frēlihu, bet noklusē “cemmi” par to, ka nosauktajā izlases sastāvā ir tikai viens Rīgas ASK hokejists – Arvīds Jurgens. Turpretī 9.-10.marta versijā no Unions sastāva bija nosaukti četri, no US – 3, pat no RFK – 2, bet no Rīgas ASK, LSB un Kaizervalds tikai pa vienam…

Mūsu hokejisti uz Berlīni tomēr aizbrauca

Šādi vai līdzīgi virsraksti Latvijas preses sporta rubrikas rotāja 12.-14.martā. Jo 11.marta vēlā vakarā LZSS ārkārtas sēdē jautājumu par došanos uz Berlīni skatīja atkal un domstarpības atrisināja. “Vakar Latvijas ziemas sporta s-ba galīgi nolēma sūtit uz Eiropas meistarsacīkstēm Berlīnē mūsu sastādīto hokeja vienibu. Pēc sastādītās izlases neveiksmes treniņa sacīkstēs ar RFK, kur zaudeja ar 4:5, komandas sastavs grozits ..,” ziņo avīze Pēdējā Brīdī (1932.g. 12.martā).

Tāpat tā laika prese un arī LZSS oficiālais pārskats liecina, ka tika mainīts izlases pārstāvis čempionātā – uz S.Frēlihu. Sergejs Frēlihs bija iepriekš nosauktā izlases pārstāvja Paula Frēliha brālis, arī sporta kluba (biedrības) Unions sportists un administrators.

LZSS sezonas atskaite nosauc izlases gala sastāvu, kas devies uz Berlīni:

Herberts Kušķis (Kuške; Unions), vārtsargs;
Pēteris Skuja (RFK), vārtsargs;
Hermanis Zaļums (RFK);
Ēriks Pētersons (RFK);
Indriķis Reinbahs (Unions);
Johans Skadiņš (Unions);
Jūlijs Lindenbergs (Unions);
Alfrēds Verners (Unions);
Arvīds Jurgens (ASK);
Alfrēds Brašmanis (LSB);
Ādolfs Petrovskis (US);
Leonīds Vedējs (US);
Andrejs Jessens (US);
Valentīns Volframs (US).

Pirms izlases sastāva nosaukšanas iepriekšējos “gala sastāvos” figurēja arī Zigurda Bergmaņa (Kaizervalds), Roberta Bluķa (US), Jāņa Langes (Kaizervalds), Konstantīna Otlāna (US) vārdi. Tomēr šie vīri palika ārpus gala saraksta. Rezultātā oficiālajā delegācijā netika iekļautas ne tikai Liepājas zonas komandas, bet arī Kaizervalds.

Jāatgādina, ka vēl īsi pirms izlases došanās uz Berlīni nebija sakārtoti finansējuma jautājumi, un tos faktiski “nokopa” ar spēlētāju sniegto līdzfinansējumu, kas arī varēja ietekmēt gala sastāva izvēli. Avīzes Latvijas Kareivis apskatnieks 13.marta numurā uzsver, ka “par saviem līdzekļiem līdzbrauc Lindbergs Lindenbergs, Zaļums, Verners un Jesens“, un vēl nomoralizē: “Cerēsim, ka lielie ceļa izdevumi nebūs zemē nomesti un mūsu hokejisti gūs arī mācību un piedzīvojumus līdz ar golu birumu“. Armijas laikraksta kritisko attieksmi nespēj noslēpt pat “laba ceļavēja” vēlējums…

Izlases gala sastāvā bija nosaukti kopā 14 spēlētāji. Ņemot vērā spēles pieteikuma lielumu (9 spēlētāji + rezerves vārtsargs), varēja nojaust, ka visi pie teikšanas varētu arī netikt. Taču izlase brauca gūt pieredzi, mācīties, ko varētu teorētiski darīt arī atrodoties aiz laukuma apmales.

Deviņas Eiropas nācijas

Eiropas čempionāts (jau 14.) norisinājās tolaik vēl demokrātiskas Vācijas galvaspilsētā Berlīnē no 14. līdz 20.martam. Turnīrs pulcēja deviņas valstis – Austriju, Čehoslovākiju, Franciju, Latviju, Lielbritāniju, Rumāniju, Šveici, Vāciju, Zviedriju.

Tas bija hokeja vēsturē pēdējais Eiropas čempionāts, kas tika aizvadīts atsevišķi no pasaules čempionāta vai ziemas olimpiādes. Togad (1932.) olimpiāde un pasaules čempionāts bija jau aizvadīts 4.-13.februārī Leikplesidā (ASV). Brauciens uz Ziemeļameriku vairumam Eiropas vienību nebija pa kabatai, kā rezultātā olimpiādē no Eiropas piedalījās tikai divas izlases – Vācijas un Polijas. Kopā ar ASV un Kanādu olimpiskais hokeja turnīrs pulcēja četras izlases un bija vismazāk izlašu pārstāvētais turnīrs olimpiskā hokeja vēsturē. Atsevišķa Eiropas čempionāta norise bija tikai loģiska.

Kā no meža iznākuši

Berlīnē Latvijas izlases hokejisti nonāca uz iekštelpu mākslīgā ledus arēnas Der Berliner Sportpalast (atklāts jau 1910.g.) ledus, kas pats par sevi bija piedzīvojums. Līdz tam laikam un arī ilgus gadus turmpāk Latvijā nebija ne mākslīgā ledus, ne jumta virs laukumiem. Vēlāk izlases aizsargs Indriķis Reinbahs raksturoja, ka Latvijas valstsvienība jutusies “itkā mežā ienākuši“; tomēr atbilstošāks būtu salīdzinājums – kā no meža iznākuši…

Kas par to, ka daudzi hokeja nūju vēl vadīja pēc bendija parauga tikai ar vienu roku; nevienam nebija īsto hokeja slidu. Patiesībā neviens pat īsti nezināja, ka tādas vispār eksistē. Kad latvieši iznāca pirmo reizi mūžā uz mākslīgā ledus klāja, visus pārsteidza neredzētā skrējiena uzsākšanas metode: uz taisno bendija slidu purngaliem! ..,” raksta Latvijas sporta pētnieki A.Šmits un V.Čika (Sporta Latvija, 1955.).

Pirmā spēle pret Čehoslovākiju. 0:7

Latvijas izlasei čempionāts bija jāsāk B apakšgrupā, kur mūsējie bija iedalīti kopā ar Čehoslovākijas un Francijas izlasēm. Laikraksta Pēdējā Brīdī sporta apskatnieks, līdzīgi, kā notiek mūsdienās, bēdājās par apakšgrupas stiprumu: “Latvijai šoreiz spēļu izlozejums nav laimigs, jo abi grupas pretinieki Čehoslovakija un Francija ir spēcigakie turnira dalibnieki un nopietnakie kandidati uz pirmo vietu” (1932.g. 15.martā). (Prognoze “netrāpīja”: šajā turnīrā Čehoslovākija ieņēma 5., Francija – 6.vietu.)

Pirmā spēle norisinājās 15.martā pret Čehoslovākijas valstsvienību. Šī valsts jau tolaik bija viena no progresīvākajām Eiropas hokeja zemēm. Kā Austroungārijas impērijas daļa Bohēmija starptautiskajā federācijā LIHG iestājās jau 1908.gadā – tajā pašā gadā, kad šī organizācija bija dibināta. Čehoslovākija savas prasmes bija apliecinājusi, izcīnot olimpisko bronzu pirmajā olimpiskajā turnīrā (1920.g.). Augstāk ierindojās tikai ziemeļamerikāņi – Kanādas un ASV vienības. Čehoslovākija bija sevi apliecinājusi kā vairākkārtēja Eiropas čempionvienība (1922., 1925., 1929.; iepriekš kā Bohēmija – 1911., 1912., 1914.).

Latvijas izlasei “ugunskristības” sanāca ar diezgan pamatīgu un “sausu” zaudējumu. Tomēr laikabiedri nesaskatīja katastrofu, jo tolaik bija diezgan ierasti “sausi” divciparu zaudējumi, īpaši, ja runa bija par spēlēm pret Ziemeļamerikas izlasēm. Taču izņēmums nebija arī divciparu spēles starp Eiropas valstsvienībām. Jāpiebilst, ka tas viss notika īsākā spēles laikā – 45 minūtēs (3 x 15).

Latvijas hokeja apskatnieki pirmās spēles “sausumu” pamatoja ar pieredzes trūkumu un arī čehu neierasti rupjo spēles stilu. “Sakarā ar Latvijas pirmo uzstāšanos Eiropas ledushokeja meistarturnirā, zaudējot Čehoslovakijai 0:7, specialisti aizrāda, ka mūsu hokejisti esot spēlē ļoti ātri, bet viņiem trūkstot vajadzigās prakses un piedzīvojumu,” raksta Pēdējā Brīdī (1932.g. 17.martā).

Dažas dienas vēlāk izdevums Latvijas Sargs papildināja: “Mūsu spēletaji pārsteigti par paņēmieniem, kādi pieļauti hokeja spēles Berlīnē. Piemēram, čehi spēlējuši ārkārtīgi rupji, situši pa kājām, grūduši spēletajus, kad viņi nemaz nav pie ripas, likuši kokus nūjas priekšā u.t.t. Par šādiem paņēmieniem Rīgas tiesneši katru spēletaju noraida no laukuma,” (1932.g. 21.martā).

Pret Franciju. 0:1

16.martā pret Francijas izlasi bija veicies jau labāk. Franči bija vieni no LIHG dibinātājiem 1908.gadā, taču ar spilgtiem panākumiem pēdējos gados nevarēja lepoties. Tiesa, savā pastāvēšanas vēsturē bija kļuvuši par Eiropas čempioniem (1924.) un vicečempioniem (1923.).

“.. mūsu vienība, otrā spēlē pret Francijas komandu, bija lielā pārsvarā, bet neizdevās ripu dabūt pretinieka vārtos. Franči vienīgos vārtus ieguva spēles pirmā trešdaļā ar negaidītu izrāvienu. Mūsu vienībai gŗūti pierast pie mīkstā, mākslīgā ledus,” salīdzinoši lakoniski spēles gaitu atstāsta Latvijas Kareivis (1932.g. 18.martā).

Pret Rumāniju. 3:0

Pie savas pirmās uzvaras Eiropas čempionātā Latvijas izlase nonāca trešajā spēlē – 18.martā (dažviet literatūrā norādīts 17.marts) pret Rumānijas izlasi, t.s. gandarījuma turnīra ietvaros. Rumānijai šis bija otrais starptautiskais turnīrs. Šī valsts LIHG sastāvā bija iestājusies pirms 8 gadiem – 1924.g. janvārī, taču līdz šim bija piedalījusies tikai vienā starptautiskā turnīrā – 1931.gada pasaules un Eiropas čempionātā. 10 nacionālo izlašu konkurencē rumāņi bija ieņēmuši pēdējo vietu, kas nozīmēja 10.vietu pasaulē un 8.vietu Eiropā. Salīdzinot ar Latviju, rumāņi skaitījās pieredzējušāki.

Tomēr labāka izrādījās Latvijas izlase; turklāt uzvarēja bez vārtu zaudējumiem. Čempionāta trešajā spēlē valstsvienība tika pie pirmā vārtu guvuma; tā autors bija uzbrucējs Ēriks Pētersons, kuram šajā spēlē divi vārtu guvumi. Trešā trāpījuma autors bija Arvīds Jurgens. Spēles varonis bija 19 gadus vecais vārtsargs Herberts Kušķis (Kuške), kuram šī bija jau otrā “sausā” uzvara starptautiskajās spēlēs. Kušķis bijis ļoti lepns par savu sniegumu, taču “zvaigžņu sindromu” izslimojis diezgan ātri – jau tuvākajās dienās. Šo atgadījumu labi atcerējās viņa komandas biedrs Leonīds Vedējs: “.. sacensībā pret Rumāniju, kuru uzvarējām 3-0, vārtsargs Kuške bija tiešām nepārspējams ar savu apbrīnojamo spēli. Nākošā dienā lielākais sporta žurnāls, aprakstot Kuškes panākumus pret Rumāniju, bija ievietojis lielu viņa uzņēmumu pirmajā lapaspusē. Saprotams, ka viņš nopirka kādu duci šo žurnālu, un salocītu tā, lai varētu redzēt viņa attēlu, ielika mēteļa kabatā. Visu pēcpusdienu viņš pastaigājās pa “Unter’n Linden” bulvāri. Nākošajā vakarā mums bija draudzības spēle pret vietējo “Brandenburgas hokeja klubu”. Visiem par pārsteigumu mēs pazaudējām 5-7, un tikai pateicoties Herberta vājajai spēlei. Katru ripas raidījumu viņš centās atvairīt ar pavisam jaunu un neredzētu paņēmienu, protams, bez panākuma. Skatītāji ātri uzķēra Kuškes ālēšanos, un katru vārtu zaudējumu pavadīja skaļiem svilpieniem un saucieniem.” (Laiks, 1990.g. 17.febr.). (Cik saprotams no L.Vedēja rakstītā, spēle notikusi starp Latvijas izlasi un Berlīnes klubu SC Brandenburg. Presē un literatūrā Latvijas komanda ir dēvēta par Rīgas Unions, tomēr spēlē piedalījušies ne tikai “unionieši”. Tāpat pretinieki dažkārt tiek saukti par Brandenburgas pilsētas izlasi. Šis jautājums būtu atsevišķi pētāms.)

Pret Lielbritāniju. 2:5

Eiropas čempionāts Latvijas izlasei noslēdzās 19.martā ar gandarījuma turnīra otro spēli – pret Lielbritāniju. Briti LIHG bija iestājušies šīs organizācijas dibināšanas gadā (1908.), un viņiem bija itin plaša starptautisko spēļu pieredze – divās olimpiādēs, divos pasaules čempionātos, divos atsevišķos Eiropas čempionātos. Ieņemtās vietas pieklājīgas – olimpiskā bronza (1924., stiprākas tikai Kanāda un ASV), kā arī Eiropas pirmo čempionu tituls (1910.). Lai arī kopš tituliem bija pagājis kāds laiks, briti nebija no vājākajiem hokejā.

Divus vārtu guvumus sastrādāt izdevās, taču Herbertam Kušķim nācās 45 minūšu gaitā meklēt ripu savos vārtos 5 reizes. “.. mūsu vienība, kā nepieradusi pie rupjā spēles veida, zaudēja cīņu angļiem ar 2:5 vārtiem, kaut gan bij lielā pārsvarā,” tā lakoniskais Latvijas Kareivis (1932.g. 22.martā). Vārtu guvēji bija Indriķis Reinbahs un Johans Skadiņš.

Turnīra kopvērtējumā Latvija ieņēma 8.vietu, atstājot aiz muguras uzvarēto Rumāniju. Par čempioni kļuva Zviedrija. Sudrabs – Austrijai, bronza – Šveicei.

Kā Latvija izskatījās uz Eiropas fona?

Tiešā nozīmē – pēc hokeja kluba Unions! “Mūsu valsts hoki komanda š.g. martā, Berlīnē, kā zināms, startēja “Uniona” formas tērpos, jo ziemas sporta savienība nebija spējusi iegādāt speciālus valsts formas tērpus. “Uniona” tērpiem uz krūtīm ir liels burts U sarkanā krāsā. Ko dara Berlīnes publika? Pieradusi redzēt burtu U virs apakšzemes dzelzceļa staciju ieejām, viņa lielā sajūsmā apvelta mūsu komandu, vienkārši, ar “Bravo, Untergrundmannschaft!” saucieniem!,” raksta izdevums Stadions (1932.g. 20.okt.). (Vācu ‘Untergrundmannschaft‘ tulkojumā – pazemes komanda, metro komanda; vācu U-Bahn – latv. metro.)

Kopumā Latvijas izlases sniegums Eiropas čempionātā tika vērtēts atzinīgi. Pirmais starts bija izrādījies salīdzinoši pieklājīgs. Galvenie trūkumi – vājā tehnika un šāda līmeņa spēļu pieredzes neesamība. Bet novērtēta Latvijas hokejistu pašatdeve, kas joprojām ir mūsu valstsvienības “cietākā valūta”. “Par latvju spēlētājiem visi sporta lietprateji atsaucas ļoti atzinigi par lielo centibu ... Vienigi mūsējiem trūkstot labas technikas,” raksta Pēdējā Brīdī (1932.g. 20.martā).

Vai – “Vācu sporta preses atsauksmes par mūsu komandu ir visai atzinigas, sevišķi par vartsargu Kuški, kurš iesaukts par latvju “mazo kanadieti”. Latvju komanda, kura pirmo reiz piedalas starptautiskas sacīkstēs, esot ļoti ātri iejutušies hokeja “lielvalstu” spēles veidā un nākotnē viņa izvērtīšoties par nopietnu pretinieku, ar kuru nākšoties rēķināties.” (Latvijas Sargs, 1932.g. 21.martā).

Pēc sešiem gadiem par izlases pirmo startu starptautiskajos čempionātos valstsvienības pirmais kapteinis Indriķis Reinbahs teica: “Sākumā mūsu ledushokejs atradās lielā bendi spēles iespaidā un kad 1932.gadā pirmo reizi startējām Eiropas meistarsacīkstēs Berlīnē, vērojot citu valstu spēles veidus, jutamies itkā mežā ienākuši. Prieks tomēr bija liels, kad pirmā spēlē uzvarējām Rumaniju 3-0 un arī pārējie rezultati nebija iznīcinoši. .. Berlīnes mācība mums bija liela un paliekoša,” (Sporta Pasaule, 1938.g. 22.dec.).

Izlases celmlauži

No Berlīnes braucēju oficiālā saraksta 14 hokejistiem laukumā bija devušies 10 – vārtsargs Herberts Kušķis, aizsargi Indriķis Reinbahs, Leonīds Vedējs, uzbrucēji Andrejs Jessens, Arvīds Jurgens, Jūlijs Lindenbergs, Ādolfs Petrovskis, Ēriks Pētersons, Johans Skadiņš un Valentīns Volframs. Vārtsargs Pēteris Skuja palicis rezervistos; tāpat pie spēlēšanas nav tikuši laukuma spēlētāji Alfrēds Brašmanis, Alfrēds Verners un Hermanis Zaļums. Tā kā Brašmanis palika bez spēles laika, tad arī viņa pārstāvētā LSB vienība netika nepārstāvēta uz čempionāta ledus.

Taču ir viens vārds, kurš nebija nosaukts dalībai Eiropas čempionātā un arī vēlāk neparādījās LZSS sagatavotajā sezonas pārskatā. Runa ir par Unions komandas aizsargu Arvedu Kesleru (vēlāk literatūrā saukts par Herbertu Kesleru). Hokeja pētnieki ir “pamanījuši” viņu laukumā tikai vienā čempionāta spēlē – pēdējā, pret Lielbritāniju. (Par Kesleru un viņa ieguldījumu hokeja attīstībā Latvijā varētu būt jau atsevišķs stāsts.)

“Nedaudz taktiskas gudrības”…

Pēc izlases atgriešanās no Berlīnes, tika nolemts pāris demonstratīvās spēlēs atrādīt Eiropas čempionātā pieredzēto. 28. martā “izrādi” sniedza RFK/US apvienotā komanda un Unions. “Mūsu “berliniešiem”, valsts hokeja vienibas dalibniekiem Eiropas meistarsacīkstēs, vakar Esplanades slidotavā bija paredzeta otra sacīkste, nolūkā rādit Rīgas publikai, kā spēlē hokeju Vakareiropā. .. Sacīkstes rīkotāji bija visu ko darijuši, lai mūsu “berlinieši” savā spēlē tiešam atdarinātu redzetas rupjibas un pretinieka sisto “iespaidošanu”, bet neviens no viņiem nebija parūpējies, lai ledus būtu pasargāts no saules iznīcinošā siltuma. Un tā iznāca, ka spēle noriteja nevis uz ledus, bet sniegveidigā ledus masā, kurā brīžiem pazuda melnā ripa, bet spēletāji, brizdami mikstā ledū, pūlejās vaiga sviedros, lai radītu spēles “iespaidu” un, galvenais, demonstretu “īsto” hokeja spēli. Redzētais neparliecinaja. .. Tā tad vienigais, ko mēs Berlinē ieguvuši, būs, laikam nedaudz taktiskas gudribas (gluži tadu gudribu demonstreja lietuvieši) un… rupju spēli,” sprieda Latvijas Sargs sporta apskatnieks (1932.g. 29. marts). (Spēlē uzvarēja Unions ar 1:0.)

Neskatoties uz laikraksta Latvijas Sargs žurnālista kritisko rezumējumu un mājienu, ka izglītībai varēja pietikt ar spēli pret Lietuvas izlasi Rīgā, Latvijas hokejistu dalība starptautiskos turnīros turpinājās un hokeja “bīdītāju” entuziasms nenoplaka. Jau nākamgad, 1933.gada februārī Latvijas izlase devās pārbaudīt spēkus pasaules čempionātā Prāgā.

Sadarbības partneri